Ja dzīve dod citronus, tad jābrauc lasīt apelsīnus uz Spāniju?

Esmu latvietis parastais. Latviete parastā. Man patīk hokejs, patīk pāriet ielai otrā pusē, ja ieraugu kādu senu paziņu, ar kuru vajadzēs neērti apsveicināties, man patīk vasaras un saule, un pamatīga sniega kārta Ziemassvētkos, man patīk dziedāt un sajust kopīgu tautas garu dziesmu svētkos.

Man patīk nekam nederīgās humanitārās zinātnes, tāpēc arī pabeidzu Latvijas Kultūras akadēmiju Starpkultūru sakarus Latvija-Spānija, strādāju kā tulks, medijos un soctīklos, rakstu dāvanu aprakstus, esmu uzrakstījusi grāmatu, kuru mēģinu izdot, un par spīti tam, ka Ziedoņa vārdiem runājot, reizēm šķiet, ka Dieviņš ar mani spēlējas kā ar futbolbumbu, es mīlu dzīvi.

Šis būs stāsts par to, kā es sapratu, ka vajag nomainīt Latvijas rudeni pret Spānijas dienvidiem.


Vienmēr šķitīs, ka īstais laiks nav pienācis, ka vēl mazliet jāiekrāj naudas, lai piepildītu sapni, ka vēl jāiegūst augstākā izglītība pirms izauklēt bērnu vai pie vecvecākiem ciemos jāaizbrauc, kad viņiem būs jubileja.

Un tam ir grūti pārkāpt it īpaši tādiem cilvēkiem kā man, kas pieraduši pie komforta zonas, drošības spilvena un sajūtas, ka vismaz kaut kāda kontrole atrodas viņa mazajās rociņās.

Tomēr, savā segā ietinoties, izaugt ļoti grūti. Gribējās izaugt. Jā, mazliet arī gribējās aizbēgt no problēmām, pārdzīvojumiem, aizmirst bēdīgās lietas (lasīt: nostumt maliņā!) un piepildīt vismaz vienu sapni par spīti tam, ka tas nav loģisks, pamatots un ka no tā var tikai iztērēt, nevis nopelnīt.

Tāpēc es kādu vakaru atvēru Ryainar mājaslapu (pirms vēl viņi bija sākuši taisīt savus neskaitāmos streikus!) un nopirku biļetes vienā virzienā uz Malagu (lasīt: Spānijas dienvidi!). Kāpēc? Tāpēc, ka man patīk, kā spāņi dzīvi ņem smejot.Jā, neviens nezina, kas notiek iekšēji, bet man gribas mācīties kaut ārēji to dzīvi ņemt smejot. Kad draugi un paziņas man jautāja, ko es, pie velna, darīšu Eiropas otrā pusē un kādi man tur plāni, man nebija īsti, ko teikt. Īrēšu dzīvokli, nevis Rīgā, bet Kadisā? Tad jau redzēs? Nu, mazliet uzkrāšu D vitamīnu? Nē, es pati nezināju, ko es te darīšu un kāpēs es to vispār daru.

Tā nu Ryainar man palīdzēja izlemt, ka ceļš uz Spāniju sāksies 13. septembrī. Jāpiemin, ka 13. septembrī pusdienlaikā es atradu sev pagaidu mājvietu Kadisā (visu laiku nespēju izlemt, vai palikt Malagā vai braukt uz salīdzinoši netālu esošo Kadisu – tur vismaz dzīvo Lāsma – kursa biedrene no Kultūras akadēmijas, kas tik ļoti iemīlējās šajā pilsētā, ka tagad tur audzina savu superskaisto puiku! (Ja gribi zināt, kāda ir dzīve latviešu-spāņu ģimenē – lasi iekš lenolitos.com). Nolēmu, ka vismaz vienu latvieti, ar kuru izrunāt – āāā, tie spāņi ir tik dīvaini!, vajag. Un 13. septembrī nolēmu, ka braukšu uz Kadisu. Stundu pirms lidojuma sametu pirmās nepieciešamības mantas mugursomā un devos uz lidostu.

Naktī vajadzēja pārdzīvot mazajā Berlīnes lidostā, kur beidzot ieguglēju, kas ir Kadisa un sapratu, ka tā nemaz ar nav liela, mežonīga pilsēta, kā nez kāpēc savā galvā bija iedomājusies, bet tā ir gandrīz vai sala ar vien apt. 120 000 iedzīvotāju. Bet, tā kā man jau bija aizrunāta gulta Kadisā, nekāda atpakaļceļa, un nopirku arī biļeti no Malagas uz Kadisu.

Nekad nebiju bijusi Spānijas dienvidos. Un man ļoti gribējās. Mans gultas vietas devējs diemžēl strādāja un varēja mani mājās ielaist tikai deviņos, tāpēc man bija pāris stundas vienai ar savu mugursomu Kadisā, staigāju apkārt un domāju –pagaidiet, ko es te daru? Ko es te darīšu?

Annija Oueijan blogs SapnisCitur

Vakarā, nonākt beidzot savās naktsmājās, kur, jāāā!, bija arī suns, sapratu, ka nu ir pienācis īstais brīdis meklēt pastāvīgas naktsmājas. Ātri vien apzinājos, ka, lai cik tas pārsteidzoši neizklausītos!, cilvēki nav ieinteresēti izīrēt dzīvokli vai istabu kaut kādai blondai (jā, spāņiem šķiet, ka es esmu blonda! ) imigrantei, kas nestudē, bet strādā kaut kādu neizprotamu darbu, kas te taisās būt vien pāris mēnešus un tikai saka – nu, es īsti nezinu, cik te ilgi vēl būšu! Tā nu ar katru atteikumu sākās aizvien stresainākas pārdomas… Manam gultas devējam vajadzēja doties uz Spānijas ziemeļiem (te vajag mērot aptuveni 1000 km, lai nonāktu valsts otrā galā, tā ka jābeidz žēloties, ka līdz Rēzeknei jābrauc 3 stundas!), tāpēc arī man steidzami vajadzēja jaunas naktsmājas. Kaut kā atradu kādu pensionāri, kas bija gatava man izīrēt istabu, bet tikai no paša vakara. Tā nu pavadīju dienu, novalkājoties pa pilsētu un gaidot ziņu – tu vari ierasties manā dzīvoklī. Plānu maiņa. Es sagaidīju ziņu – piedod, es nevaru Tev izīrēt istabu. Ou well!

Gandrīz jau uznāca izmisums un domas, vai tiešām vajadzēs gulēt parka hostelī (lasīt: uz soliņa!). Atradu baznīcu, iegāju mazliet paraudāt un ārā izgāju smiedamās par situāciju – esmu viena svešā pilsētā, svešā vietā otrā Eiropas galā un man nav ne jausmas, kur šonakt gulēt.

Annija Oueijan blogs Sapnis citur

Mani izglāba tomēr viens labs couchserferis, kurš bija gatavs man izlīdzēt vēl vienu nakti. Es biju tik nogurusi no trīs dienu valkāšanās apkārt (nezināju, ka sajūta, ka Tev nav māju, var tā nogurdināt!) un gribēju tikai parubīties, nevis taisīt small talkun runāties, un runāties, un runāties… Bet nu pateicībā par to, ka esmu uzņemta mājā, saņēmos pat aiziet uz barčikiem un ļoti smalkjūtīgā veidā atraidīt viņa piedāvājumus dalīt ne tikai jumtu, bet arī gultu.

Nākamajā rītā izmantoju visas savas savrupās latvietības spējas, lai atkratītos no jaunā drauga, un devos interneta un naktsmītņu meklējumos. Pēc pāris stundu apņēmības interneta dzīlēs atradu kādu, kas mani bija gatavs uzņemt nākamās dienas vakarā. Šausmīgs atvieglojums. Es tomēr varēšu te mazliet palikt.

Pēc pāris dienām sapratu – tik prātīgu lēmumu es sen nebiju savā dzīvē pieņēmusi. Jābeidz baidīties darīt neprātīgas lietas.

Annija Oueijan Blogs sapnis citur

Šis bija tikai stāsta ievads, jau drīzumā raksts par to, kas te, Spānijas dienvidos, ir pilnīgi citādāk nekā Latvijā! 🙂 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.