Atgriešanās Latvijā un kultūršoks Maximā

Nepagāja ne trīs mēneši, un Ryanair mani atveda atpakaļ uz Rīgu. Pēdējās nedēļas Spānijā morāli gatavojos mājām – uzņemt sauli pēc iespējas vairāk, lai gribētos smaidīt arī tad, kad Rīgā puspavērtu muti jāskatās debesīs un saviem latviešu draugiem patiesā izbrīnā jāprasa: “Tātad šis patiešām ir gaišākais, kas te dienā ir?”

Izbraucu no Malagas agrā rīta, piekrāvusi divas somas ar svēto kauliem (tiem, kas no marcipāna!), rokassomiņu pat nācās nopirkt jaunu un lielu, lai viss salīstu. Tāpēc lidostā sākumā mazliet stresoju. Mana Ryanair atļautā “mazā rokassomiņa” knapi ielīstu lielajai rokas bagāžai paredzētajā mērīšanas traukā. Likās, ka raustu Ryanair aiz ūsām, jo, kad lidoju uz Spāniju, saņēmu no viņiem dusmīgu vēstuli – tu tikai neiedomājies ienest uz klāja lielākas rokas bagāžas nekā norādīts, visas mērīsim, pirms tevi laidīsim lidmašīnā! Tomēr, bez stresa, šobrīd Ryanair ar rokas bagāžu izmēru un daudzumu var raustīt arī aiz astes. Mērīšanas statīvi no abām lidostām, kuras izmantoju, bija pazuduši (iespējams, ka kāds, vēlēdamies pierādīt, ka viņa bagāža lien iekšā, bija iebāzis to tur, un tad nevarējis izvilkt un aizgājis ar visu, jā arī tādi skati ir redzēti!), un uz klāja varēja vilkt iekšā visu, ko vari panest.

Ielidojām Dublinā. Jautrākais stjuarts, kurš nodziedāja mums gan “Merry Christmas”, gan stāstīja anekdotes pa ceļam, nosēžoties Īrijas galvaspilsētā, brīdināja, ka ārā ir ļoti auksti un tie, kuri nav paņēmuši biezās jakas… “Good luck!” viņš iesmēja. Izejot no lidmašīnās, sejā patiešām ietriecās auksts vējš un ļoti mitrs gaiss, un likās, ka pa trīs stundām esi nonācis citā pasaulē. Bet aiz manis ārā kāpa spāņi, kuri reāli sāka kliegt: “¡Qué frío! ¡Qué frío! ¡Pero no es posible!” [Cik auksti! Cik auksti! Tas taču nav iespējams!]. Un ar vārdu “kliegt” es patiešām domāju kliegt. Ehh, uz ko viņi bija parakstījušies.

Biju prom tikai divarpus mēnešus, bet izejot no Rīgas lidostas mani sagaidīja mani foršie draugi ar puķīti un dziesmiņām, un smiekliņiem, bet mājās – kārtīgas latvieša piektdienas vakariņas. Un tā dēļ vien ir vērts aizbraukt prom uz kādu laiku!

2

Padoms. Ja jūs kādreiz atbraucat no saulainas zemes, kurā pavadījāt ilgāku laiku un esat jau aizmirsuši, kādas noskaņas valda rudenīgā Latvijā, nekādā gadījumā neejiet uzreiz uz mazo “Maximu”. Nākamajā rītā pēc ielidošanas Rīgā, mazliet tomēr šokēta par to, kā draudzene priecīgi saka: “Oo, šodien tāda pussaulaina diena!”, devos meklēt brokastis uz tuvējo mazo “Maximu”. Ienākot, man liekas, ka tiešam mute mazliet pavērās. Interesanti, cik ātri aizmirstas tas, kas pavisam nesen ir bijis tik pašsaprotami, bet redzot pelēkās un melnās jakās satuntuļojošos pensionārus ar nu patiesi nīgrām un skumjām sejām, liekot maisiņā savus kartupeļus vai pētot sieru atlaides, likās, ka kaut kas nav kārtībā ar pasauli. Galvā vēl joprojām bija mūždien svilpojošie spāņu sirmie kungi, kas sasveicinās ar katru, kas ienāk veikalā vai paiet garām, un ar stilīgajām, pēc jaunākās modes tērptajām vecmāmiņām, kuras smaida, kraujot ratiņos savas bagetes.

Otrs šoks – cilvēku veikalā bija tiešām daudz, bet pilnīgs klusums! Neviens nerunājās ar blakus pircēju, nekomentēja laikapstākļus vai neaprunāja bagetes svaigumu. Ja arī kāds veikalā bija ieradies divatā, tad noklausīties viņu sarunas bija teju vai neiespējami. Un neviens tev neuzsmaida, pienākot pie tā paša stenda, vai arī rindā neviens ne ar vienu nerunā.

Tā es ilgi apstaigāju veikalu plauktus, pētot veco, labo biezpienu un priecājoties par rupjmaizes kukuļiem un apzinoties, ka šeit baltie milti mani tik ļoti nevajās. Krāvu maisiņā trīs reizes mazākos mandarīnus, kā jau biju pieradusi, un smaidīju pa visu seju, par to cik aizmirsies un tomēr tuvs man tas viss ir, par latvieša dabu un mājām, un biju pārliecināta, ja kāds uz mani paskatījās, tad padomāja: “Pff, Tūrists!”

Nezinu, vai man ilgi gribēsies staigāt apkārt ar spilgtu šalli un veikalos, mandarīnus kraujot maisiņā, smaidīt uz pilnu klapi, bet pagaidām to izbaudu un jūtos tāds laimīgs latvietis. (“Nekas, nekas, padzīvosi pāris dienas un atcerēsies, kā ir būt nīgram,” tukšojot kartupeļu, biezpiena un siļķes bļodas, novilka mani draugi.)

Un vēl ir tik jauki, kad Rīgā, mani negaidīti ieraugot, nobrīnās un tad tikai nosaka: “Bet klau, tu tikai turpini rakstīt par Spāniju! Un nesaki nevienam, ka es atpakaļ!” Ļoti iespējams, ka es saņemšos arī uzlikt uz papīra drīzumā to ierakstu, par ko daži jau nepacietībā trinas pa manu Facebook čatiņu: “Nu kad, kad tad būs tas ieraksts “randiņš ar spāni”?”

Lai arī vēl neesmu pieradusi pie ziemas mēteļa smagumu un neesmu izbaudījusi ietīšanos plediņā un siltas tējas iemalkošanu (un ne tikai tad, kad atslēgta apkure, bet arī tad, kad vienkārši gribas!), man āķis lūpā – jau galvā ir nākamais galamērķis, kuru pāris mēnešus saukt par mājām. Un, kad pienāks tas laiks, nešaubieties: “Jūs par to uzzināsiet!”

Un kā reiz teica Ziedonis – tas ir ļoti svarīgi – laiku pa laikam kļūt mazam, lai augtu liels. Tāpat arī man šķiet, ka laiku pa laikam tas ir ļoti svarīgi – aizbraukt prom, lai atrastu sevi šeit.

IMG_3564

Un paldies Lāsmai par latvieša tuvumu arī Spānijas dienvidos!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.