Vilinājums no darba terases – uzlīst tak’ tajā kalnā!

Man ir tāds niķis. Ja sanāk uz īsāku vai garāku laiku dzīvot blakus kādam lielākam kalnam, man tajā ir jāuzlien.

Katru rītu ejot uz darbu, tas kalns uz mani skatījās un pilnīgi šķita, ka čukst ausī: “Vai tad tu manī nekāpsi? Vai tad tu manī nekāpsi?” Tomēr kaut kā šķita, ka tas kalns ir tomēr ellē ratā tālu un ellē ratā augsts. Bet nu padalījos ar savām pārdomām arī ar Latvijā palicējiem, aizsūtot bildi ar to tālu un neaizsniedzamo smukumu no darba terases, un Andreja komentārs bija tieši tas, ko man vajadzēja: “Vazāties pa purviem 6 stundas ar vienu kāju var, bet uzkāpt kaut kādā pampakā nevar?!”.

Tā nu sagaidīju brīvdienu, sametu mugursomā pusdienu un vakariņu devu, biezo jaku, ja nu paliek vēsi, un īsos šortus, ja nu paliek traki karsti, ūdens pudeli un devos ceļā.


Šis ir tas “pampaks”, kas mani katru rītu kārdināja. Šeit gan savu spici ir noslēpis mākoņos. Bet kā lai tādam paiet garām, necenšoties uzlīst galotnē?

Sākumā pilnīgi nebija ne jausmas, vai es kāpju kaut kur pareizi un vai tie ceļi neved vienkārši uz kādu izgāztuvi. Kad jau nonācu ārpus civilizācijas pēdējā iespējamā vietā, kur var braukt ar mašīnu, stumjas garām busiņš,un šoferis gandrīz piestāj – domāju, vai nu teiks, ka esmu iegājusi kādā aizliegtajā zonā vai vēl ko, bet nē – šis tikai gribēja pateikt “Hola!” un prom bija! Nu un es uz labu laimi devos iekšā takā, kas veda augšup un pārsteidzoši ātri nonācu tādās vietās, kad gribas tikai apstāties un teikt – aww. Un nofočēt no tās puses un no šitās.

Ejot sapratu, ka šie nav nekādi ierastie tūristu ceļi un diez vai es te jebkad kādu satikšu. Tikko tā nodomājot, dzirdu tuvojamies tādu patiešām savādu troksni, tas kļūst aizvien skaļāks un skaļāks, un pēkšņi aiz viena pagrieziena parādās vīrietis diezgan ātri un nevaldāmi traucoties pa to šauro, akmeņaino klinšu taciņu ar riteni, un viņa sejā ir patiesas šausmas un tāda izteiksme, ko es varētu raksturot tikai ar “Lūk, šādi es nomiršu!”.

Aptuveni pa šādiem kalniņiem turbospāņi plānoja nosisties.

Viņš man patriecas garām un pēdējā brīdī nobremzē, un paspēj nolekt no riteņa, lai kopā ar visu braucamo neieveltos aizā, jo nākamo pagriezienu iznest viņš patiešām vairs nevarētu. Kā jau Spānijā pierasts, sākām runāties, paprasīju vai viss kārtībā, jo viņa sejas izteiksme bija patiesi izbiedēta… Viņš tikai smagi elpodams noteica, ka jā, jā, vienkārši nepiemērotu riteni esot paņēmis…. Oh really… Tad mazliet parunājām un viņš saka – Mana draudzene vēl brauc lejā! Man bija jāsaņemas, lai neizspertu pirmo domu, kas bija manā prātā: “Tu esi pārliecināts?!” Kā nekā, kad tas vīrietis laidās lejā, izklausījās, ka nāktu komēta, bet mūsu sarunas laikā viss šķita bezgala kluss. Daudz ticamāka manā galvā šķita iespēja, ka tā draudzene ir nolaidusies lejā pa kādu aizu. Turpināju savu ceļu augšup un pēc laika tomēr satiku viņa mazliet prātīgāku draudzeni – viņa bija pasitusi to riteni padusē un centās dipināt lejā vien kājiņām.


Pēc tam labu laiku domāju, ka vairs nevienu dzīvu radību šajā ceļā nesatikšu, atradu tikai ķeblīti, ko kāds bija uzstiepis augšā, iestiprinājis starp akmeņiem un uz tā uzrakstījis: “Hay muchas formas de admirar un lugar. Toma asiento y dejate impresionar.” [Ir daudz veidu, kā apbrīnot kādu vietu. Apsēdies un ļauj sevi apburt] Nu jā, ja jau var stiept riteni pa šīm klintīm, tad ķeblītis jau arī nekādas grūtības nav sagādājis.

Pēc laba laika satiku arī divus pensionārus, tie diezgan raitā solī ar savām nūjām klabinot pa akmeņiem, pagāja man pretī. Tas mierināja, ja jau tie nāk no kaut kurienes, tad gan jau es arī kaut kur aiziešu. Kaut gan viņiem bija nūjas. Nūjas ir reāli laba lieta, apsolījos, ka nākamreiz savākšu arī sev kādu, kad atkal pie manis nonāks neatvairāmā vēlme kaut kur uzkāpt.

Kāpu augstāk un tuvāk mākoņiem. Šie diemžēl nebija nekādi siltie mākoņi un ļoti nopriecājos par rīta gudrību ielikt mugursomā biezo jaku. Aiz kārtējā pagrieziena ieraudzīju vēl 4 riteņotājus – pēc viņu ātruma bija saprotams, ka šie bija ieradušies ar īstajiem velosipēdiem. Atklāju arī, ka šāds sports ir man pilnīgi neizprotams un neaptverams, kā, nu kā, var tik pārliecinoši braukt ar riteni, kur jau tikai ja kāja aizķersies būsi ar galvu aizā iekšā, bet viņi izlavierē kā tādas čūskiņas pa tiem šaurajiem ceļiem un neviena beigta riteņbraucēja pa ceļam nesatiku. Neaptverami.

Ej, ej un ieej mākonī.

Vispār nevienu beigtu nesatiku, tikai kāda sieviete man radīja lielas aizdomas… Gulēja garšļaukus kādus 10 m no takas uz rozā jogas paklājiņa. Pirmā doma, man bija, ka kāds viņu ir novācis un atvilcis uz šito nekurienes vietu (jā, es esmu mazliet pārskatījusies Šerloku!), bet pagalam aizdomīgs bija spilgtais jogas paklājiņš, un tomēr, ja jau līķis būtu jānoslēpj, tad nav baigi prātīgi to darīt 10 metrus no takas, kur reizi dienā tomēr kāds pasoļo garām. Laikam jau viņa vienkārši bija tur uzrāpusies, lai pabaudītu klusumu un mieru, tomēr atkal – kāpēc tad tik tuvu takai, ja meklē pilnīgu mieru? Tā nu tā sieviete paliks mans kalna noslēpums.

Pusceļā jau sāku atrast norādes uz savu pilsētiņu, kurā tā kā būtu vēlams uz nakti nonākt atpakaļ. Jau sāku dzirdēt automaģistrāles nepārtraukto dunoņu un saredzēt tālumā pazīstamos tornīšus, nopriecājos, ka nevajadzēs plānot kā pārlaist nakti kalnos un ka pavisam drīz jau varēšu malkot kādu vino tinto pludmales smiltiņās. Tomēr, ne tik strauji, Vineta! Nonāku pie vietas, kur, PĒC MANĀM DOMĀM, vajadzētu būt ceļam pāri maģistrālei un tur nu tādas iespējas vienkārši nav – žogs augšā un žogs apakšā, ar strauju nogāzi starp šo “augšu “ un “apakšu”. Pielienu pie pašas maliņas, lai apskatītos, vai uz otru pusi ir manāms kāds gaisa tilts. Nope. Visur tikai traucas mašīnas. Redzu tālumā arī ceļu, pa kuru uzsāku šo kāpienu augšā, bet pa vidu pamatīga, necaurbrienama aiza. Tā nav opcija. Opcija būtu iet atpakaļ 15 km pa to pašu ceļu, pa kuru atnācu vai mēģināt kaut kā noenkuroties lejā no tās kraujas pie maģistrāles un tad mēģināt pārlīdelēt pāri visām margām un nožogojumiem un skriet otrā pusē, cerot, ka pienāks tāds brīdis, kad mašīnas rims tur braukt.

Nolēmu paieties atpakaļ, meklējot, varbūt tomēr būšu palaidusi, kādu taciņu garām un satieku jau iepriekšredzētos ceļotājus – ļoti savdabīgu kompāniju – kādi 10 bērni vecumā 10-13 gadiem, 4 sievietes un 2 kucēni pavadiņā… Viņus jau biju satikusi iepriekš, kad viena no sievietēm man jautāja, vai es nākot no “Mijām” vai arī kur tad es esot jau bijusi? Tā kā man negribējās viņus nobiedēt sakot, ka nāku no “Nāves ielejas” (pēdējais dabas skata nosaukums, kurā biju, ja kas!), atbildēju vien, ka pastaigājos un aizmirsu arī pieminēt, ka kalnā augšā bija norāde uz “Mijām 14km”. Ooo, diez vai jūs tur visi šitik raibā kompānijā tiksiet līdz turienei.

Bet tātad, kaļot plānus, kā tikt pāri tai sasodītajai maģistrālei, un ar otru smadzeņu puslodes daļu jau plānojot kā būs pavadīt nakti kalnos (kā atvairīt dzīvniekus, kā nenosalt un kā kaut mazliet pagulēt bija mani galvenie aspekti, kurus centos izanalizēt), satiku šo daudzbērnaino kompāniju, kas devās nu jau pretējā virzienā – tur, kur es jau biju atnākusi un atdūrusies pret neiespējamu ceļa turpinājumu. Kamēr domāju par to, ka viņi tomēr sapratuši, ka  14 kilometri jau novakarē pa kalniem būs mazliet par daudz, apmainījāmies uz ceļa un es tā arī neapjautājos, kā viņi domā tikt galā ar to sasodīto maģistrāles problēmu.

Beigu beigās nolēmu dot tomēr iespēju nezināmajam un iet vien uz priekšu pa klintiņu gar maģistrāli, nevis mērot atpakaļ visu jau noieto gabalu. Pēc laika pamanu vēl vienu taku, kas ved šķietami vēl dziļāk kalnos, un nolemju padoties liktenim, maģistrāli jau es atpakaļ atradīšu, ja nāksies pielietot “aizver acis un skrien pāri” metodi. Tomēr kaut kādā neticamā veidā taka laižas uz leju un es redzu tālumā tuneli – ar grafiti appūstu, ļoti tumšu (un kad pieeju tuvāk, saprotu, ka arī diezgan apčurinātu) tuneli, kas ved pāri tai sasodītajai maģistrālei. Pati nespēdama noticēt savai laimei (un arī neredzēdama ne nieka, kur speru kāju) mēroju tomēr garāko kājāmejamo tuneli, kādā ir būts, un nonāku parciņā maģistrāles ĪSTAJĀ PUSĒ! Man priekšā tā pati daudzbērnainā kompānija un abi kucēni, mani ieraudzījuši, metas pretī riedami un asti luncinādami – sievietes sēžot uz soliņiem norunā, ka suņi jau sākuši mani uztvert savējo. (No divām reizēm, c’mon suņi!)

Bet ar kalniem ir kaut kā līdzīgi kā ar jūrām. Viņi liekas tik briesmīgi lieli un tāli, un neiekarojami, un šeku-reku, pāris stundas un es kārtīgi viņu izbradāju, izkāpelēju pa mākoņiem un nonācu veiksmīgi lejā. Tagad, ejot uz darbu, un skatoties uz šo “pampaku” varēšu sev uzsist pa plecu, ja jau pāris stundās varēji nonākt tur augšā un pat lejā, kas tad ir neiespējams?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.