Randiņš ar spāni – kā tad tas īsti ir?


Bija reiz tāds dzīves posms, kad spēkus dzīvot smēlos Kadisā – staigāju gar okeānu, smiltis spārdīdama pa labi un kreisi, nomainīju problēmas un cilvēkus sev apkārt. Daļa no šī stāsta gan tika publicēta jau iepriekš foršajā Imperfekt, bet nu arī ir beidzot bloga mājas, lai ķertos tam klāt dziļāk. Mīļā miera labad jāpiemin, ka vīru meklēt tur nebraucu (kaut gan tagad sāku to mazliet nožēlot!), vien cilvēkus, ar kuriem reizēm satikties, lai pavisam nezaudētu komunikācijas spējas.


Protams, ka man bija jāizmanto izdevība, lai ar spāņiem dotos randiņos un pārbaudītu uz savas ādas, kā tad ir ar kārtīgu muchacho iziet ielās. Un bez jebkā romantiska vai fiziska – vienkārši gribējās satikties ar kādu, papļāpāt, padalīties ar to, kā ir būt latviešu meitenei tādā karstumā un paskatīties uz Spāniju ar spāņa acīm. Nav, nav Spānijā grūti iepazīties kafejnīcās vai kilometriem garajā pludmalē, kāds jau grib parunāt, pakomentēt kaut ko par to, ka tāda blondīne (Ak, cik grūti bija pierast, ka tur tiku uzskatīta par īstāko blondīni!) jau neesot no šejienes un aiziet izdzert kopā aliņu. Izmēģināju arī leģendāro Tinder, kur ir, ir jau arī vīrieši, kas vien meklē kādu, ar ko noskatīties futbolu kafejnīcā, izraut pa kādam tinto de verano, aiziet kādu reizi paskriet gar pludmali vai izstaigāt blakus pilsētiņas kalnus.


Tā nu es uzsāku savu randiņu maratonu. Esmu satikusi ļoti dažādus vīriešus, kaislīgu ekonomistu, šefpavāru, basketbola treneri, karavīru, studentu, un vairākus inženierus. Esmu satikusi gan elegantus vīriešus uzvalkos, gan tādu, kas apčurā krūmus (te jau vispār ir sava uz ielām čurāšanas kultūra, par ko varētu izvērst bloga ierakstu, bet nu tomēr pirmajā randiņā apčurāt krūmu manā mīļākajā parkā nebūt nav forši!) un tādus, kuri par daudz iedzer, aizvezdami mani uz barčiku, kur mazā alus glāze maksā 0,25 eiro (!!!), gan tādu, kas alkoholu nekad mutē nav ņēmis un netaisās to darīt. Par mani jau te Lāsma – latviete, kas laimīgi iekārtojusies šajā pilsētā uz dzīvi – smējās. Jā, jā, nepaies ne ilgs laiks un dzīvosi man kaimiņos.


Lielākās atšķirības no Latvijas randiņiem Spānijā ir tādas, ka, visticamāk, meitenei te neviens neizmaksās (Kāpēc tā? Nu ir vairāki varianti. Daži to skaidro ar vienkāršu audzināšanas jautājumu (vai neaudzināšanas? :D), citi to skaidro ar feminisma kustību, kas pēdējos gados Spānijā īpašā godā un tur sievietes nav nekāda cita “suga”, lai pašas par sevi nevarētu maksāt!), tāpat arī nekādus ziedus vai dāvaniņas nesagaidīt sākumā. Ziedus gan arī vēlāk var negaidīt. Tā vienkārši neesot pieņemts. Un man tas tikai atviegloja situāciju – varēju to mierīgi uztvert kā vienkāršu pasēdēšanu, papļāpāšanu un izsmiešanos. Jo Latvijā jau tas randiņš šķiet tāda nopietna padarīšana. Nē, tur tik vienkārši, nepiespiesti, bez nekādām ekspektācijām un lauztām sirdīm pēc pusstundas sarunas.


Ja vajadzētu raksturot spāņu vīrieti, tad teiktu, ka viņš ir ļoti atvērts un pietiekami ironisks. Protams, arī skaļš, emocionāls un spontāns. Piemēram, izgājām no kafejnīcas ar Horhi, viņš pēkšņi mani burtiski saķēra aiz rokām un pilnīgi iekliedzās (nu labi, te viņi visi visu laiku kliedz, bet man katru reizi tā ir maza trauma! ):

“Ārprāts!” Es jau domāju, kas nu noticis, vai te komēta krīt vai kas, bet, nē, viņš tikai gribēja pateikt: “Tev ir tik skaistas, debeszilas acis!!!” Bet es gandrīz ar sirdi aizgāju, domādama, ka tūlīt mūs notrieks mašīna!


Bet ta’ nu tikos ar Huanu (jo būt Spānijā un nesatikt nevienu Huanu esot slikta zīme!). Viņš ir kaislīgs ekonomists. Nu tāds, reāli kaislīgs ekonomists. Kopumā izsmējāmies, izpļāpājāmies, un jāpiemin gan, ka viņš bija klasiski skaistais spānis (ar saviem tumšajiem matiem un dzirksteļojošām acīm un pievilcīgu sejiņu, un, johoho, runāja labā angļu valodā. Tā mums tur pļāpājot, man gan iešāvās prātā doma: “Varbūt nebūtu nemaz tik traki, dzīvot Lāsmai kaimiņos?!”


Izdzērām pāris aliņus, godīgi rēķinu sadalījām uz diviem un devāmies pastaigā. Ejam pa apgaismoto promenādi, un viņš sāk stāstīt, cik skaisti esot pie paša okeāna. (Mazliet uzburot Kadizas skatu: tātad ir rinda ar bāriem, tad paralēli ceļš, pa kuru ik pa laikam aizbrauc kāda mašīna vai mocis, tad blakus gājēju celiņš un tad sākas neapgaismota pludmale un tās galā okeāns un tālumā pilsētas gaismiņas, nu tīri smuki, vai ne?) Tā nu viņš man sāk stāstīt, ka viņam ārkārtīgi patīk staigāt gar pašu okeāna malu, kur nedzird cilvēkus, un cik stilīgi esot pa tām smiltīm pastaigāt. Nu labi, es cenšos neuztvert mājienu un kaut ko atjokojos. Tomēr nu plānam tā kā būtu jāseko, un Huans nerimstas – nē, nu aizejam pastaigāt ar okeāna malu, tas ir pilnīgi citādāk!

Nu ok. Aizejam uz to okeāna malu ( jo nav taču nekas foršāks kā piestaigāt sandeles pilnas ar smiltīm!), un, protams, pirmais klasiskais jautājums, vai man neesot auksti. Nē, nav gan! Viņš jau sāk tā kā tīši netīšām mēģināt pieskarties. “Varbūt gribi apsēsties?” . “Nē, paldies!” “Nu tiešām?” “Tiešām, nē!”. Nu nekas, ta nu viņš mēģināja savu “moove” izdarīt stāvus. Lai arī man bija patiešām smieklīgi, uz mirkli tā sajūta – nu šausmīgi skaists tas Atlantijas okeāna krasts, mēness, zvaigznes, viļņu šalkošana, tālumā pilsētiņas gaismiņas, un tu divatā ar skaistāko spāni pasaulē, un viņš tevi mēģina noskūpstīt. Tomēr NO! Tā skaistais spānis nedabūja, to ko gribēja, un Huanu es vairs tā arī neesmu satikusi. (Varbūt gan arī esmu, jo te daudzi klasiskie spāņi izskatās tiiik līdzīgi…)


Nākamajā dienā man bija vēl viens randiņš. Satikāmies ar Antonio tajā pašā okeāna malā, pasēdējām, papļāpājām, padzērām aliņu, samaksājām kārtīgi katrs par sevi un devāmies pastaigāt gar promenādi. Ārprāts, cik grūti man bija nesmieties, kad viņš teica: “Zini, man ļoti patīk staigāt gar pašu okeāna malu pa smiltiņām.” Oh, really?! Nokāpām pie tā okeāna. Vai tev nav auksti? (Cmon!). Nē! Varbūt gribi apsēsties? Nu tas reāli bija vienkārši absolūts de ja vu, par ko vienkārši gribējās smieties.

Protams, pirmā lieta, par ko gandrīz ar visiem runājām, kas tad īsti par zvēru ir Latvija, cik mūsu tur ir, cik augsti kalni un pats svarīgākais, kā sauc mūsu spēcīgāko futbola komandu. To patiešām prasīja vairāki cilvēki, ja neņem tos, kas lepni jau pirmajās Tinderčata rindiņās nebija paziņojuši “no me gusta el futuból” [man nepatīk futbols]. Bija mazliet jānodur acis kaunā, jo ne es zinu Latvijas stiprāko futbola komandu, ne viņi to jebkad būtu dzirdējuši. Bet nekas, lai nosauc savu stiprāko hokeja komandu, ha! Teju visi mani randiņu biedri zināja par Latviju tikai vienu lietu – Kristapu Porziņģi. Labi, pirmajās reizēs es nesapratu, kad viņi man jautāja, vai tiešām Pusinhais ir no Latvijas. Bet nu jā, Porziņģis nav tas vieglākais uzvārds, ko izrunāt spānim. Lai vai kā, tur Kristaps ir mazā leģenda. Un tas ir tā forši. Seviļā, kur viņš pavadīja ilgāku laiku spēlējot, viņš vispār esot karaļa vērtē turēts. Un tad tik man jautā: “Vai tu viņu pazīsti? Jūsu tur taču tik maz, ka visi viens otru pazīstat noteikti!”
Tomēr spāņu vīrieši, protams, katrs jau citādāks (vai tad mums patiktu, ja pateiktu, ka visas latviešu sievietes ir vienādas?!), tomēr lielākajam vairumam tomēr piemīt tā kaitinošā īpašība stāstīt, cik dikti otrs cilvēks ir svarīgs un īpašs, bet pēc mirkļa jau neatcerēties, ka bijāt runājuši tikties. Spāņu muchacho mēdz runāt debešķīgas lietas un reizēm tik pie sevis nodomāju – “Nu ko Tu muldi, mazais spāni, [“Mazais” jo spāņi nav padevušies augumā necik braši) latvietis man nekad tādus komplimentus nebārstītu pirmajā tikšanās reizē, arī trešajā ne, un reti kurš arī svinot kāzu piekto gadadienu uzdrīkstētos ko tādu solīt!”.


Spānis daudz smejas un lai vai kā, noteikti ņem visu vieglāk un mazāk pie sirds – vismaz ārēji. Un es arī mācījos smaidīt daudz un dikti. Gan savos randiņos, gan pretimnācējiem un pārdevējiem, tāpat vien. Un man teica: “Nu bet tu vispār neizskaties pēc noslēgtās un skumjās ziemeļeiropietes – tu tak smaidi vienā smaidīšanā!” Nu ir, ir tur mazliet vieglāk smaidīt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.