Kā mani pirmo reizi pērtiķis apzaga

Brīdī, kad pērtiķis saķēra manu somu un, cieši skatīdamies acīs, makšķerēja no tās ārā lietas, kas viņu varētu interesēt, es sapratu, ka dzīve ir pārāk interesanta, lai par to nerakstītu.

Bija pagājis pusgads kopš pēdējo reizi biju Spānijā, kāpelēju pa kalniem un baudīju tinto de verano saulainās pludmalēs. Un tad, kad panest Latvijas pelēkās debesis kļūst pavisam neiespējami, es laižos atpakaļ uz Spāniju, kur dzīvi un prieku tā mazliet vieglāk ķert. Šoreiz viss ceļš tika laicīgi izplānots – no iepriekšējām reizēm bija sakrājušās vairākas “must seen” vietas un “must do” lietas – nu bija pienācis laiks to visu īstenot. Dīvainā kārtā sagatavošanās, naktsmītņu un svarīgāko punktu rezervēšana tika veikta laicīgi, nevis tā, kā pagājušajā reizē – kad, aizmirsusi ka konkrētajā lidojumā nav WIFI, nonācu Malagā vakarpusē bez nekādiem variantiem, kur varētu pavadīt pirmās naktis. Toreiz sēdēju pie katedrāles, pārbaudīju visus iespējamos variantus un cerēju, ka kāds atsauksies pusstundas laikā, lai es paspētu arī nopirkt vakariņas un gultas vietu nevajadzēs dalīt ar citiem bez jumta palikušajiem centrālajā parciņā.

Šoruden viss ceļam bija daudz sakārtotāks– jumts zem galvas tuvākajam laikam nodrošināts, apskates aptuvenais plāns salikts pa plauktiņiem. Spānija, I am ready to be impressed! [Esmu gatava tikt iedvesmota].

Pirmais stāsts šoreiz par Gibraltāru – vietu Spānijā, kas nav nekāda Spānija!

Gibraltārā nokļūstam tikai dienas vidū un uzreiz atduramies pret šokējoši dārgām autostāvvietām un sarkanām telefona būdiņām. Lai arī sīvās cīņās izkarotais Gibraltārs ir oficiāla Apvienotās karalistes daļa, spāņu valoda skan katrā stūrī un, ja neskaita pāris lielos uzrakstus “FISH&CHIPS”, lielas atšķirības starp Andalūzijas pilsētiņu centriem nav.

Mūsu mērķis ir tikt augšā Gibraltāra klintī, satikt izslavētos pērtiķus, kas tur staigājot brīvā vaļā, un vienkārši paķert smukus skatus. Tā kā neesam jau te no paša rīta, esam tūristi-slinkie un dodamies uz funikulieri, lai tas mūs uzvestu augšā. Pa ceļam satiekam pāris cilvēkus, kas ļoti vēlas mūs pārliecināt izmantot viņu sniegtos takša pakalpojumus, solot mūs izvadāt pa visiem apskates objektiem par 3 eiro lētāk kā funikulieris + mēs varētu izvairīties no visas trakās staigāšanas, bet tā arī redzētu arī visus pērtiķus. (Lai arī mēs lepni atsakāmies un nopelnām “neprātīgie tūristi, mēs taču piedāvājam lētāk” skatienus, augšā esot bieži satiekam šīs kompānijas takšus, un pērtiķus tūristi tajos noteikti var redzēt – viens, piemēram, bija uzlēcis uz takša spoguļa un sita ar savu nekaunīgo rociņu pa vadītāja stiklu. (Pērtiķis, nevis tūrists). Taksists lēnām aizbrauca ar visu pērtiķi uz spoguļa.)

Kad nonākam pie funikuliera un lēnām knapinamies augšā, draugs vēl uzjautā, vai esmu paņēmusi līdzi riekstiņus. “Varētu notiesāt pirms mums tos atņem kāds pērtiķis,” viņš iesmej. Diezgan ātri  nonākam savā klintī pie restorāna un skatu terasēm, kur priekšā uzkārts liels plakāts – uzmanīgi ar plastmasas maisiņiem, pērtiķi var uzskatīt, ka tajos ir ēdiens, un uzbrukt. Es ieķiķinu un prasu: “Kā tev liekas, vai šis (un rādu savu I’mperfekt auduma maisiņu, kas šajā braucienā kalpo par izejamo ceļojuma somu) skaitās kā plastmasas maisiņš?”

Protams, ka tas nav nekāds sarkans Rimi maisiņš, kurā varētu būt sakrauti pērtiķiem kārdinošie banāni, un, nekādas briesmas nejūtot, dodos uz restorāna terasi – skatu laukumu. Uz turieni jāiet pa diezgan šaurām, uz apli ejošām dzelzs kāpnēm, un es kāpju pakaļ draugam, kad izdzirdu pārsteigtu – oho! no viņa puses un nodomāju, ka augstāk jau ir redzams kāds superīgs dabasskats, ko tūlīt vajadzēs apjūsmot. Nejūtot pavisam blakus esošās briesmas, kāpju vien augstāk un pēkšņi uz sava jau tā šaurā kāpņu pakāpiena ieraugu palielu oranžu pērtiķi, kas skatās uz mani tādām lielām, cilvēkveidīgām acīm. “Ooooo,” es nosaku, nespējot saprast, kas manī aug vairāk – bailes vai izbrīns, ieraugot tādu lielu dzīvnieku, kas agrāk vērots tikai pamatīgos attālumos zoodārzos. Aizturu elpu un bailes un kāpju viņam garām, pie sevis domādama, cik interesanti, ka šos zvēriņus var sastapt jau pie paša restorāna. “Zvēriņi, ha.”

Paejot viņam garām un tikko paspējusi atviegloti nopūsties, sajūtu kādu uzlecam sev uz muguras un velkam atpakaļ. Īsti nesaprotu, kas notiek un kas jādara, tāpēc izdodu ārā no sevis tikai paskaļu “Ēēēēē” un griežos atpakaļ, lai novērtētu situāciju. Mans pirmais satiktais makaka jau ir nolēcis no manas muguras, uzsēdies uz kāpņu margām un, savā rokā stingri turot I’mperfekt maisiņa vienu rokturi, skatās manās pārsteigtajās un izbrīnītajās acīs ar savu pārlieku cilvēcisko skatienu. Manā galvā izskrien miljons domu, bet neviena nav pietiekami sakarīga – tā kā pērtiķis man ir ļoti tuvu, baidos maisiņu raut ar spēku uz savu pusi – ja nu viņu sadusmoju līdz galam un viņš lec man sejā?, negribu arī palaist maisiņa otru rokturi un redzēt mūsu dokumentus un naudu ielidināmies Vidusjūrā vai iepinamies kādā klints kokā. Jūtos tik apmulsusi, ka pirmais instinkts ir vērsties pie palīdzības pie kāda, kurš varētu domāt šajā brīdī mazliet skaidrāk un, novērsusi skatienu no pērtiķa, kurš jau iebāzis roku (jā, ļoti cilvēcisku roku, nevis kaut kādu ķepu!) manā maisiņā kaut ko tur darās, pagriežos pret draugu un neizpratnes pilnu skatienu teju vai izkliedzu: “Ko man tagad darīt?!” Ar vienu aci redzu, ka arī apkārtstāvošie tūristi ir sastinguši, noklusuši un vēro mūsu savādo saķeršanos. Vēl paspēju nodomāt, ka viņi noteikti ir priecīgi, ka neatrodas manā vietā.

Nezinu, vai palīdzēja drauga šņācieni un mētāšanās ar rokām vai tas, ka makaka manā ar miljons lietiņām piebāztajā maisiņā atrada to, ko meklējis – riekstu paciņu, kas tur jau vairākas dienas mētājās gadījumiem, ja izsalkums mūs sameklē pirms mēs atrodam kārtīgu ēdienu, nomet maisiņa rokturi un pats ar pāris lēcieniem ir prom.

Es, ar vienu smadzeņu puslodi priecādamās, ka pirmais uzbrucējs ir aizbēdzis, strauji kāpju augstāk, lai ātrāk nonāktu plašākā vietā, kur mēs ar pērtiķi neatrastos tik neomulīgi tuvu viens otram. Savācu otru maisiņa rokturi un atdodu bīstamo, tomēr plastmasas maisiņa cienīgo ekvivalentu draugam, lai novērstu jebkādas atkārtotas briesmas sev. Pēc mirkļa jau nespēju beigt smieties par šo situāciju, mans pērtiķis – zaglis ir uzkāpis uz trepju galā esošā mini paaugstinājuma un sēž kā karalis visaugstāk pār visiem un, pareizi atvēris riekstu paciņu (man gan ne vienmēr izdodas atvērt to tā, lai saturs neizbārstītos visapkārt), lepni ēd pa vienam riekstam no sava ieguvuma. Citi tūristi fočē un taisa selfijus ar nelietīgo zagli, bet man gan gribas ātrāk pazust no viņa skatiena un kur nu vēl bāzt roku kabatā, lai vilktu no tā ārā telefonu. Ja nu aiz stūra mani vēro vēl kāds pērtiķis, kas domā, ka kabatā ir gardums?

Nelaimīgais maisiņš tiek noslēpts zem drauga jakas, un mēs cītīgi aiztaisām visas kabatas un rāvējslēdzējus, lai nevienam citam vairs neienāktu prātā mūs pārmeklēt. Lai vai kā, esam ļoti priecīgi – mūsu pases nav izmētātas pa Gibraltāra kalniem, kredītkartes atstātas maisiņā un vienīgais zaudējums riekstu paciņas veidā galīgi nav nekāds dižais zaudējums.

Pārstājuši smieties un apstaigājuši terasi (kaut arī es pietiekami iebaidīta, lai skaistākos skatus nemaz nefotografētu, jo skaidri zinu, ka makaka ar vienu lēcienu var izraut telefonu no rokām, ja uzskatīs to par vajadzīgu…), dodamies tālāk kalnā uz nākamajiem apskates objektiem. Visapkārt skraida pilns ar pērtiķiem – gan lieliem, pieredzes pilniem un lēnīgiem, gan pavisam maziem, kas nesen iemācījušies pārvietoties nu priecīgi lēkšo apkārt mums un citiem tūristiem. Esmu ļoti pārsteigta par viņu lielo skaitu, jo pirms tam biju mazliet palasījusi par Gibraltāru, kur bija minēts, ka 2. pasaules kara laikā pērtiķu daudzums ir samazinājies vairāk kā uz pusi… Cik labi, ka neceļoju šeit gadsimta sākumā!

Pāris desmitu metru pirms mums iet trīs vācieši, kad no netālu esošā mūra augšas kāds pērtiķis veic ievērojamu lēcienu un nonāk uz vienas meitenes muguras. Kamēr biedri un pati meitene ir šokā, pērtiķis jau sāk meklēt rāvējslēdzēju, lai tiktu iekšā mugursomā. Viņas draugs mazliet pakliedz uz pērtiķi un tad saprot, ka drošākais tomēr ir laisties lapās no šīs situācijas, un bēg projām. Blakus esošā draudzene tomēr kaut kādā veidā nodzen makaku no draudzenes mugursomas pirms vēl zaglis paspējis to pārmeklēt, un visi smiedamies dodas tālāk. Tas mazliet atvieglo – neesmu tomēr vienīgais tūrists, kurš saņēmis pērtiķa lēcienu.

Vēlāk mēģināju atrast interneta dzīlēs, vai ir arī kādi nopietnāki nelaimes gadījumi ar neapdomīgajiem tūristiem un viennozīmīgajiem šī kalna pārvaldniekiem. Tomēr neko ievērības cienīgu neatrodu, vienīgi to, ka pirms pāris gadiem 30 vardarbīgi pērtiķi tika pārvesti uz kādu savvaļas zoodārzu Āfrikā, lai neradītu apdraudējumu ne tūristiem, ne citiem pērtiķiem. Esmu pārliecināta, ka tā makaka, kura pārmeklēja mani, palika pirmā aiz strīpas šajā sarakstā.

Tā kā mani apzaga pats pirmais pērtiķis, kuru satiku pilnīgi tam negatavojoties, nejutos pārāk omulīgu viņu sabiedrībā, un pagāja ilgāks laiks līdz uzdrošinājos iet viņiem tuvāk un taisīt viņu tik ļoti cilvēkveidīgo profilu tuvplānus.

Lai vai kā, Gibraltāra klints un skati, kas no tās pavērās, ir vieni no visskaistākajiem un iespaidīgākajiem, kādus esmu redzējusi. Aizstaigājām līdz pirmajai alai, ko kā obligātu apskates objektu ieteica biļešu pārdošanas tante (labāk gan būtu pabrīdinājusi par pērtiķiem un maisiņiem…),  pie kuras arī satikām prāvu pulciņu pērtiķu. Viens no viņiem ieskrēja blakus esošajā restorānā, no sava skatupunkta redzēju, kā tikai visi restorānā sēdošie strauji izvelk telefonus, mazliet smejas un kaut ko fotografē. Ātri nomainot drošo skatīšanās vietu, novērojam, kā pērtiķis ļoti žigli uzlēcis uz bāra letes, nospēris apelsīna šķēli un strauji aizlēkšojis uz brīvāku vietu, kur mierīgi notiesā savu ieguvumu.

Gibraltārs ir pilns ar visvisādām alām un aliņām, staigājot pa kalnu var redzēt dažādas nosprostotas ieejas, un tūristiem atvērtajās vietās ir tiešām pārsteidzošas un ievērības cienīgas. Ala, kuru bija stingri ieteikusi biļešu pārdevēja, ir ārkārtīgi iespaidīga – tajā notiek koncerti un, ja es būtu mūziķis, mans sapnis būtu uzstāties tur – vietā, kur daba ir vispārākais mākslas darbs.

Šis kalns ir jāredz – mežonīgā daba ar cilvēka pirkstu tūristu pievilināšanai (stikla grīda un sienas, lai varētu burtiski stāvēt virs jūras), savaldītā un labiekārtotā daba alās, kas pārvērstas koncertzālēs, vēsture, kas atklājas kara laikā britu veidotajās kilometriem garajās alās, lai nosargātu šo klints gabalu savai zemei, tas viss ir apskates vērts.  Tomēr, lai cik apbrīnojama un iespaidīga būtu šī valsts, tā vienmēr paliks vieta, kur mani apzaga pērtiķis.

Briesmīga kvalitāte vienīgajai bildei ar manu zagli, kā nekā fočēta no droša attāluma! 😀

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.